Kā nonāci sporta medicīnā un tieši darbā ar Latvijas vīriešu futbola valstsvienību?
Ceļš līdz sporta medicīnai aizsākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, man pieņemot lēmumu neiet klasisku variantu, un studēt populāros virzienus kā ekonomiku vai jurisprudenci, bet izvēlēties fizioterapiju, kas tolaik tikai sāka uzņemt apgriezienus. Daudziem likās, ka fizioterapijas studiju rezultātā kļūsi par parasto masieri, kaut īstenībā starpība ar fizioterapeita darbu ir plaša. Par nestandarta ceļu piebilstot, tāda tendence man bija arī iepriekš, jo biju izvairījies no klasiskās vidusskolas, izvēloties pavāru un viesmīlības arodskolu.
Izvēlē par labu sporta medicīnai savu lomu nospēlēja arī fakts, ka nāku no airēšanas pasaules – esmu piedalījies dažādās sacensībās un bijis Latvijas izlasē vidējā līmenī, un reiz vienam airēšanas biedram ievajadzējās vienu no izmēģinājuma zaķīšiem laboratorijā. Piedaloties viņa eksperimentā, secināju, ka roku savienošana ar prātu ir kas radošs, tātad man saistošs.
Ieguvis bakalaura un maģistra grādus LSPA, pilna laika doktorantūras studijas turpināju Tartu Universitātē, kur mana doktora darba tēma bija “Kaula blīvuma noteicošie faktori uz atsevišķām ķermeņa daļām 11-13 gadu veciem zēniem”. Tobrīd arvien populārāka bija amerikāņu diēta un transtaukskābju ieviešanu ikdienā, hormonālās un bioķīmiskās izmaiņas, kā arī tas, kādu ietekmi tās atstāj. Attiecīgi izvirzījās jautājums – kas notiks ar mūsu bērniem un jauniešiem, tādēļ šī tēma bija jāpēta. Turklāt tobrīd bija pieejams Eiropas Savienības līdzfinansējums pētnieciskajai daļai, kas atbalstīja iniciatīvas saistībā ar jauno paaudzi, tādēļ arī izvēlējos tēmu par un ap bērniem līdz pubertātes vecumam. Paralēli doktorantūrai studēju lietišķo kinezioloģiju. Tāpat darbojos kā sertificēts fizioterapeits klīnikā un mēdzu izglītot savas nozares kolēģus līdz izdomāju uzrunāt Latvijas Futbola federāciju (LFF). Zināju, ka tur ir iespēja izglītot trenerus un dalīties ar citiem par savām zināšanām medicīnā. Tā laika LFF ģenerālsekretārs man piedāvāja vadīt pētniecības nodaļu un strādāt arī ar pie nacionālās vīriešu izlases. Tā arī nonācu futbolā, kurā darbojos kopš 2015. gada 1. aprīļa – smejos, ka esmu kā aprīļa joks. Starp citu, LFF esmu viens no retajiem kolēģiem futbola federācijā, kurš savā mūžā nav bijis futbola komandā nevienā līmenī.
Kāda ir miega loma, lai sporta medicīnas iespējas tiktu izmantotas pilnībā?
Miegs ir viens no veselības veicināšanas stūrakmeņiem – tas ir vajadzīgs bioķīmiskajiem faktoriem, fiziskajam ķermenim un mentālajam ķermenim. Miegs sniedz cilvēkam nepieciešamo pauzi, pārrestrukturizēšanos, pārreģenerāciju, lai ķermenis spētu izanalizēt, kas noticis pēdējās 12-24 stundās un sagatavotos tam, kas sagaida nākamajā dienā. Tādēļ, strādājot gan ar futbola izlašu spēlētājiem, gan pacientiem, miega loma vienmēr ir klātesoša. Piebildīšu, ka kvalitatīvā miegā ietilpst ne vien nogulētais laiks, bet arī tas, kā mēs gatavojamies miegam, vide un telpa, kurā mēs guļam, skābeklis, kuru mēs elpojam, un tas, kas ar mums noticis 1-2 stundas pirms gulētiešanas.
Vai var teikt, ka treniņš turpinās arī miega laikā?
Treniņš nebeidzas ar dušu vai iziešanu no stadiona. Ir pierādīts, ka pēctreniņa efekts saglabājas vairākas stundas pēc nodarbības – atkarībā no tā, kāds bijis treniņš. Ja bijusi aeroba vai kardio slodze, treniņa efekts vairāk izpaužas tieši treniņa laikā un pēc treniņa efekts ir mazāks – kā zinātniskā literatūra raksta, līdz divām stundām. Ja tas ir izteikts spēka treniņš, efekts pēc nodarbības ir pat līdz sešām stundām.
Kad ķermenis atrodas horizontālā miera stāvoklī, kad uz ķermeni nav gravitācijas ietekmes un asins cirkulācija ir palēnināta, mūsu resurss netiek lieki tērēts blakus lietām un ķermenis var veltīt enerģiju, lai atjaunotos un būtu gatavs nākamajiem izaicinājumiem. Jāatceras, ka neatkarīgi no tā, vai strādājam fizisku darbu vai darbojamies birojā, ķermenim ir jāpatērē resursi un tieši miega procesā notiek šie vitālie atjaunošanās procesi.
Vai praksē sportisti praksē saprot un ieklausās par to, cik būtiski ir kvalitatīvi gulēt?
Par ieklausīšanos ir gājis dažādi. Reizēm sportisti vairāk ieklausās tajos, kas ir aktīvi sociālajā vidē kā blogos vai TikTok, nevis tajā, kam ir zinātniskais grāds. Gados jaunākie sportisti nereti mēģina iziet uz to, ka viņi ir jauni, jo fizioloģija, cirkulācijas un bioķīmiskie procesi ir straujāki un efektīvāki. “Šonakt neizgulējos – nu un kas? Esmu jauns un tikšu ar to galā.” Jaunības maksimālismā tā var tikt sveikā, bet – cik ilgi? Par šo tēmu trāpīgi kādā intervijā izteicās kāda ap 60 gadus veca dāma, sakot: tās kļūdas, kuras pieļaujat šodien, parādīsies pēc 15-20 gadiem.
Tāpat ir tādi sportisti, kas uzticas un ņem vērā manis teikto. Ir bijis tā, ka futbola izlasē spēlētājiem viesnīcas istabiņā esmu teicis – ja gribat izgulēties kvalitatīvi, aizkari ir jāaiztaisa ciet pilnībā, ka gaisma neiespīd pat pa šķirbiņu. Un spēlētāji uzreiz pieceļas, lai piekārtotu aizkarus. Minētā darbība ir būtiska, jo jāsaprot – kad mūsu acis ir aizvērtas, gaisma caur plakstiņu tāpat nonāk līdz mums. Redze visu laiku analizē gaismu, kas notiek apkārt – vai nokustas koks, vai parādās ēna. Rezultātā, ja ir šādi kairinātāji, galvas smadzenes nespēj kvalitatīvi atpūsties. Tādēļ no biohakeriem esmu iemācījies naktīs turēt telefonu miega režīmā, tāpat esmu pieradis nodrošināt, ka manā gulēšanas telpā valda tumsa – ideālā variantā guļu telpā ar žalūzijām, kurā nedeg nekādas lampiņas kā rūteris ar mirgojošām lampiņām. Viesnīcās ir pat gadījies, kad līmēju ciet televizoru lampiņas, jo apzinos, ka redzes analizators ļoti daudz sniedz kvalitatīvai gulēšanai.
Bieži vien sportistiem savā karjeras briedumā ir augsta pārliecība ar visu pasauli pie kājām. Kā pašpārliecinātam sportistam iestāstīt, ka nepieciešams arī atjaunošanās process?
Domāju, tas atkarīgs no tā, kādā vidē sportists atrodas. Ja visiem apkārt ir vienalga, tad arī būs vienalga. Tad sportists ūdens vietā izvēlēsies kokakolu vai cukurotu sulu, jo šķidrums paliek šķidrums. Labā ziņa, ka mūsdienās augstākā līmeņa sportisti dalās ar savu ikdienu un tādējādi var rādīt piemēru jaunajiem sportistiem, kā vajadzētu uzvesties. Basketbolists Lebrons Džeimss no personiskajiem līdzekļiem sava ķermeņa uzturēšanā investē vairāk nekā miljonu ASV dolāru gadā.
Atceros, kad Latvijas futbola izlase Skonto stadionā spēlēja pret Portugāli, mūsu valstsvienības preses atašejs prasīja: ja tev būtu iespēja uzdot vienu jautājumu Krištianu Ronaldu, ko pajautātu? Ilgi nedomāju – uzdotu jautājumu, ko Ronaldu dara, lai efektīvi atjaunotos. Kā viņš panāk to, lai nākamajā dienā varētu darboties ar 100%. Pieļauju, ka arī Krištianu Ronaldu daudz aizdomājas par sava miega kvalitāti.
Vai Latvijā ir pozitīvie piemēri ar sportistiem, kuri ir proaktīvi savas veselības veicināšanā?
Pie manis ir nākuši sportisti, kuriem nav traumu, bet kuri saprot, ka viņu pārstāvētais sporta veids no ķermeņa prasa daudz. Piemēram, tas pats futbols, kas ir kontakta sports. Biežāk gan proaktīva rīcība ir pamudinājums no vecākiem, kuri ir dzirdējuši par preventīvo medicīnu. Tas ir tad, kad problēma vēl nav parādījusies, bet ir iespēja apzināt faktorus, kurus šodien izmainot, var attālināt traumas vai ķermeņa pārdzīvojumu no pārslodzēm. Pretējā gadījumā jaunietis var pozicionēt, ka viss kārtībā – ar citiem tā notiek, bet ar mani tā nenotiek… līdz pirmajai traumai. Tā vietā var pievērst uzmanību lietām, lai nenonāktu līdz traumām un ķermeni saglabātu, lai sportists gūtu prieku no treniņprocesa, dalības sacensībās un nav jāizlaiž periodi.
Kādas vadlīnijas dotu bērnam, lai būtu sekmīgs atjaunošanās process, izmantojot miegu?
Mans Nr.1 punkts, ko esmu ieviesis arī savā ģimenē un ikdienā, ir izvēdināta telpa pirms gulētiešanas. Vienalga tā ir ziema vai vasara, svarīgi, lai būtu svaigs gaiss, jo mūsu centrālajam procesoram nepārtraukti vajadzīgs skābeklis – bioķīmiskajiem, analītiskajiem un mentālajiem procesiem. Nereti ir gadījumi, kad svešās un slikti ventilētās telpās cilvēki nereti pieceļas ar galvassāpēm.
Otrs ir manis pieminētais – nekādas gaismas, nekādas naktslampiņas, nekādi aizkari vaļā. Cik vien ir iespējams, ieteicams izvairīties no fona trokšņiem. Pilsētvidē tas ir nereāli, bet var mēģināt to iespējami samazināt. Proti, man ir bijis tā, ka esmu ciemos un dzirdu, kā tikšķ sienas pulksteņa sekundes. Tad aiznesu pulksteni uz virtuvi un turpinu gulēt. Citiem tādas nianses netraucē, bet manu miegu tas traucē.
Trešais ir ērta guļvieta: matrača cietība, spilvens, sega. Būtiski, lai ir komfortabli, nav par aukstu un par karstu.
Ceturtais – sagatavošanās miegam. Ideālā pasaulē stunda vai divas pirms gulētiešanas telefons netiek paijāts un netiek skatīts televizors. Tā vietā var paspēlēties, palasīt grāmatu vai pakrāsot, ja runājam par bērniem. Lietojot viedierīces, izpaužas zilā spektra gaismas ietekme uz centrālo nervu sistēmu. Varu piebilst vēl vienu biohakeru ideju par sarkanā spektra gaismu. Lai arī daudziem šķiet, ka sarkanais uzbudina un tā ir kā lupata vērsim ar potenciālām šausmām, trauksmi, patiesībā tā nav. Starpība ir viļņa garumā – sarkanā spektra gaismas viļņa garums ir daudz dziļāks, daudz nomierinošāks un daudz dziednieciskāks.
Kā piemeklēt savu ideālo treniņa laiku, lai tas netraucētu miegam?
Uz to, vai nodarboties ar sportu no rīta pirms darba pulksten 7:00 vai vakarā 19:30, atbilde ir: tas ir nosakāms individuāli. To paužu, balstoties uz pieredzi un komunicējot ar dažādiem sportistiem un pacientiem. Ja cilvēks apmeklē rīta treniņu un pēc tam jūtas dulls, acīmredzams, ka vajadzīgs cits laiks treniņam, jo, esot apdullinātā stāvoklī pēc treniņa, resurss tiek patērēts, lai atjaunotos, nevis koncentrētos tālākam darbam. Citam atkal vakara treniņš dod tādu ķermeņa un nervu sistēmas uzbudinājumu, ka pēc tam naktī miegs ir traucēts, jo bijušas neadekvātas miega fāzes.
Vai ir gadījies, ka futbolisti atzīst un sasaista savu lielisko sniegumu tieši kvalitatīvās atjaunošanās dēļ?
Ap 80% sportistu ir māņticīgi. Ja futbolists spēlē gūs vārtus vai savā pozīcijā nospēlēs bez kļūdām un viss būs izdevies, kā arī, ja iepriekšējā dienā viņš būs pamēģinājis ko jaunu kā piedomājis pie miega kvalitātes, uzsācis elpošanas rituālu vai mainījis ēšanas stundas, viņš momentā konstatēs, ka jaunievedums ir nostrādājis. Tieši tādu tekstu, kurā futbolists pateicis, ka – biju superatjaunojies, tāpēc varēju labi nospēlēt, man nav teikuši, taču ir bijis tā, ka pēc sekmīga mača futbolists eiforijā negaidīti apķer un tiešā tekstā pasaka: paldies par manu kāju! Savas prakses pirmsākumos tādas darbības man likās kas interesants.
Vai futbola komandu galvenie treneri pievērš uzmanību spēlētāju miegam?
Bieži vien galvenais treneris pēcspēles uzrunā pasakās par spēli, par atdevi un izceļ kādu konkrēti – runas mēdz atšķirties, bet regulāri komandas galvenais treneris akcentē faktu, ka līdz nākamajai spēlei ir, teiksim, trīs dienas, piebilstot spēlētājiem: No šī brīža mēs sākam gatavoties nākamajai spēlei. Lūdzu, veltiet laiku, lai atjaunotos! Ar to domāta gan mentālā, gan fiziskā atjaunošanās, ko veicina tieši miegs.
Atjaunošanās iet roku rokā ar disciplīnu – cilvēkam vakarā ir izvēle skatīties filmu vai laicīgi aiziet gulēt. Ko darīt, lai cilvēkam rastos motivācija ievērot miega režīmu?
Gan izglītojot trenerus (jo viņi pēc tam nodos informāciju treneriem), gan izglītojot savus kolēģus semināros, vienmēr akcentēju, ka mūsu ķermenis, prāts un bioķīmiskie procesi ir absolūtā svētlaimē, ja mums ir strukturizēta ikdiena: celšanās, ēdienreize, treniņi un mentālais darbs vienā laikā. Ķermenim nepatīk mētāšanās – treniņš šodien septiņos no rīta, nākamajā dienā – deviņos vakarā. Tas pats attiecas uz miegu. Tādēļ aktīvi komunicēju, ka nepieciešams pieradināt sevi darīt lietas vienā laikā. Ķermenis būs pateicīgs, ja tiks ievērots režīms. Pareizos un īstos vārdus gan neesmu atradis, vienkārši mēģinu stāstīt, kas notiks ar ķermeni un kā ķermenis agri vai vēlu “sāks atriebties” par to, ko neizdarījāt iepriekš.
Kā atriebšanās var izpausties bieža miega trūkuma rezultātā?
Ar traumām, sliktu pašsajūtu, kā arī garastāvokļa maiņām. Piemēram, cilvēks var būt viegli aizkaitināms par sīkumiem un neapmierināts ar esošo situāciju, bet īstenībā notikumu ķēdītes pirmsākums var būt nekvalitatīvs miegs ar nespēju koncentrēties darbam.
Daudzas traumas – un ne vien profesionālajā sportā – rodas tieši uz noguruma fona vai pie samazinātas koncentrēšanās spējas. Reiz pirmsspēles dienā viens pamatsastāva futbolists pateica, ka vēl divreiz uzsitīs tālās piespēles. Vienu bumbu izsit, pēc kuras otru izsitot, viņš sastiepa potītei saites… un nākamajā dienā ir nevis pamatsastāva pieteikumā, bet ar biļeti rokās, lai lidotu atpakaļ uz klubu, kurā, visticamāk, nākamās trīs-četras nedēļas ārstētos. Trauma, kas radās uz noguruma fona.
Arī no savas personīgās pieredzes varu papildināt. Aizraujos ar motosportu, kur treneris akcentē, ka gadījumā, ja rodas doma par atpūtu no braukšanas, bet pirms pauzes ir vēlme nobraukt vēl vienu apli, un tikai pēc tā atpūsties, tas ir brīdis, kad jāpaņem pārtraukums. Nekāds viens līkums, viens aplis, viens sektors. Ja iezagusies tāda doma, ka jāpaņem pauze, tad jau ir jāpaņem pauze. Motosportā tas ir izteikti bīstami, jo katrs kritiens var beigties ar traumām un arī finansiāli neizdevīgi – pēc tam jālabo gan tehnika, gan pašam sevi. Respektīvi, signālos, ko dod ķermenis, ir jāieklausās. Ja signālus ignorējam, tad atkal runājam par to atriebību – tādā situācijā ķermenī ir atrasts kompensators, kas mēģina darīt darbu cita ķermeņa vietā, tādā veidā sevi pārslogojot, jo nepilda tiešos pienākumus. Ilgstoši tā strādājot, radīsies traumas.
Ir cilvēki ar labiem nodomiem, kuri nespēj pagūt visus ikdienas darbus un galarezultātā taupa uz miegu. Kā tikt ar to galā?
Ir jāizvirza prioritātes. Manā saprašanā ģimene ir prioritāte. Man patīk vienā podkāstā paustā ideja – jūsu darbs ir tikai darbs, to var arī izdarīt kāds cits. Ar darbu nav jādzīvo, tajā pašā laikā savu ģimeni neizvēlos atšķirībā no darba. Lai kāds būtu darbs, jāmēģina pakārtoties tam, kas notiek ģimenē un maksimāli jāuzlabo attiecības tajā. Ģimenei vienādības zīmi var likt ar savu veselību. Šo ideju klāstu savos apmācību semināros veselības speciālistiem – kad strādājat pie kušetes ar pacientu, padomājiet par sevi: savu drošību, savu ergonomiku. Piespiedu pozā varbūt palīdzēsiet desmit cilvēkiem, bet pie 11. cilvēka jums pašiem sāksies problēmas. Tas nozīmē, ka būsiet ārā no sava darba un nepalīdzēsiet pacientiem, kuri ar jums rēķinās, turklāt izlaidīsiet periodu, par kuru nesaņemsiet atalgojumu.
Nākamais atslēgas punkts ir laika menedžments. Mēdzu plānotajā ierakstīt: pacients, pacients, pacients un tad – pusdienas. Lai neapzagtu sevi, nepaņemot pusdienu pārtraukumam kaut uz 15 minūtēm. Zinu, ka jo vairāk sevi apzagšu uz atpūtu, miegu, pārtiku un labu emociju gūšanu, jo ātrāk ķermenis sāks atriebties.
Vai ir kādas uztura vadlīnijas miegam? Teiksim, nedzert kafiju pirms miega.
Runājot par kafiju, tās ir dažādas. Ja gribi kvalitatīvu kafiju, manā skatījumā jāiegādājas kafiju pupiņas, kuras pats vari malt vai jāizvēlas tādas kafiju pupiņas, kuras tiek samaltas un sapakotas acu priekšā. Pretējā gadījumā ir dzirdēti stāsti par teobromīnu, kas mājo kafijas pupiņas apvalkā. Mazāk kvalitatīva kafija izdala atsevišķas struktūras, un tāda veida kafijā teobromīna ir par daudz. Ja kofeīns mums dod enerģijas pieplūdumu, teobromīns dara pretējo un rada miegainības efektu. Bija pat pētījumi, kad smago automašīnu vadītājiem pusstundas rādiusā no preces saņemšanas diennakts vēlajās stundās radās autoavārijas. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā kafijā, ko tālbraucēji lietoja, bija daudz teobromīna, un šoferi vienkārši aizmiga un avarēja. Runājot vispārīgāk par uzturu un miegu, galvenais, ko rekomendēju, ir divas vai trīs stundas pirms gulētiešanas neieturēt sātīgu maltīti kā ēst pākšaugus vai kombinēt sarkano gaļu un zivi jeb veidot kombinācijas, kas ilgi pārstrādājas.
Vai miegs paātrina dzīšanu?
Arī – tas ir individuāli un lielā mērā atkarīgs no vecumposma (cik aktīva ir vielmaiņa, fizioloģija), bet miegam ir pozitīva tendence. Ja 40 gadus vecs cilvēks ir aktīvs un piedomā, ko ēd, dzer un gūst savainojumu, tam dzīšana būs efektīvāka salīdzinājumā ar cilvēku, kas nedzīvo veselīgu dzīvesveidu, jo tam iekaisuma procesi ir saasināti un fizioloģija lēnāk reaģē uz dzīšanas procesiem. Tādos gadījumos cilvēks brīnās, ka tam nedzīst kaķa skrāpējumi. Tad parasti pajautāju, vai šis cilvēks darīja visu, lai samazinātu iekaisumu vai tieši otrādi? Varbūt cilvēks domā, ka ir viss kārtībā, jo viņš nelieto cukuru, tikai tā aizvietotāju. Taču der padomāt, ka varbūt cukura aizvietotājs ir ļaunāks, nekā pats cukurs.
Vai var gulēt pārāk daudz un ilgi?
Ja cilvēks guļ par ilgu, tas ir tas pats, kad neesi pienācīgi izgulējies. No pārāk ilgas gulēšanas var rasties garastāvokļa maiņas kā pamošanās neomā, galvassāpes. Mana rekomendācija pie nestabila miega grafika ir izmantot 20-30 minūšu garas diendusas, izmantojot modinātāju, lai neaizgulētos. Reizēm cilvēks ātri aizmieg un no snaudas pamostas pēc 15 minūtēm, pirms noskanējis modinātājs, kad palikušas vēl piecas vai desmit minūtes. Doma piespiest sevi pagulēt šīs pāri palikušās minūtes ir lielākā kļūda, ko cilvēks var izdarīt, jo bieži vien ar sevis piespiešanu nogulēt vēl tās desmit minūtes cilvēks piecelsies sliktākā stāvoklī, nekā tad, kad piecēlās pats no sevis vēl pirms modinātāja noskanēšanas. Tātad, ja esi piecēlies no īsās snaudas, celies un esi aktīvs – nevajag sevi mēģināt piespiest gulēt.
Kas ir būtiskāk – savākt miega stundas vai ievērot miega fāzes?
Būtiskāk ir ievērot miega fāzes. Manā ģimenē sieva un mammas mamma varēja gulēt jebkuros apstākļos. Troksnī, dīvanā, klubkrēslā. Cilvēks vienkārši pieņēma lēmumu veltīt laiku miegam un tā arī darīja. Šādi gadījumi ar cilvēkiem, kuri prot sevi ātri izslēgt un naktī maz grozās, dod man pārliecību, ka, visticamāk, dziļā miega fāze tiem ir ilgstošāka. Cilvēks ir bez satraukuma, ķermenis ir mierā ar pozu, kādā guļ un miegs nav traucēts pretēji seklajam miegam, kad visu laiku kaut kas traucē (piemēram, blakus skaņas) sasniegt dziļā miega fāzi. Dabīgi, ka traucētais miegs ar seklām fāzēm ilgtermiņā nav nekas labs. Vienā naktī nekas nenotiks, bet ilgstoši tā nevajadzētu darīt.
Kāda ir domas par tehnoloģiju, t.sk. ErgoSportive™ miega sistēmas, spēju sekot līdzi datiem un palīdzēt gūt labsajūtu?
Cilvēkiem arvien vairāk patīk monitorēt to, kas ar viņiem notiek. Manuprāt, viss aizsākās ar 10 000 soļu skaitīšanu, bet tagad tas ir citur: cik ūdeni izdzēri, cik paelpoji, vai bija aukstā duša, kā arī nu jau arī par miegu. Lai kāds būtu darbs – ne vien sportisti, bet arī juristi, finansisti, augsta līmeņa vadītāji – cilvēki labprāt izvēlas visu diennakti staigāt ar viedajiem pulksteņiem un viedajām ierīcēm, lai sekotu līdzi informācijai, jo tiem patīk uzzināt datus: kāda bijusi vidējā sirdsdarbības frekvence; kāds ir elpošanas ritms, kādas ir atjaunošanās stundas, ko piedāvā lietotne. Cits jautājums, vai cilvēki savelk paralēles, kā ķermenis reaģē.
Ir arī cilvēki, kuriem patīk sacensības caur šādu datu komūnu. Miega gadījumā ir iespēja izveidot iekšējo konkursu un sacensties, kuram mēnesī būs vairāk dziļā miega fāžu stundas. Vienā segmentā tas ir pozitīvi, bet līdz brīdim, kamēr šādas darbības ir veselīgas un cilvēki nejūk prātā, neieejot fanātisma fāzē. Ja pēkšņi jāpārtrauc runāt un jāceļas kājās, jo divas stundas ir sēdēts un vajag svaigo gaisu, jo lietotne tā liek, tas kļūst paranoiski.
Vai sporta medicīnā viedi rīki, kas sniedz datus, palīdz profesionāli?
Jā, šādi dati ļauj plānot, kā pielāgot fiziskās aktivitātes tam, ko saka ķermenis un cik intensīvi darboties. Ja ķermenis pieprasa garākas atjaunošanās stundas, ir skaidrs, ka nevar trakot un turpināt uzturēties submaksimālā intensitātē. Ja atjaunošanās periods ir vairāk nekā diennakts un ķermenis ir uz izsīkuma robežas, jāpiedomā, ka varbūt der padarīt ko citu, ne tik intensīvu un ķermenim iedot atelpas brīdi. Pats varu justies svaigs un atjaunojies, bet ko saka sirdsdarbība? Vai sēžot mierā stāvoklī, sirdsdarbības frekvence ir 40-50 sitieni minūtē vai 70-90. Viedie dati parāda, vai esi gatavs šīs dienas piedzīvojumiem vai arī jāatliek uz citu dienu.
Tāda monitorējošā informācija var palīdzēt labāk izprast, kāpēc, piemēram, saaukstējies. Varbūt apslimšana bija saistīta ar to, ka ķermenis bija noguris savienojumā ar straujām cukura līmeņa izmaiņām un tas notika brīdī, kad blakus bija kāds vīrusa ierosinātājs un organisma imunitātes tolerance pret to bija samazināta. Ierīces dati var parādīt, kādā fāzē ķermenis ir bijis. Tāpēc dati ir kā palīgrīks, kas sniedz objektīvu skatu no malas.
Kā vērtē ErgoSportive™ miega sistēmas pienesumu veselības veicināšanā?
ErgoSportive™ ir labs atjaunošanās rīks. Neskaitot ķermeņa datu iegūšanu un analizēšanu, pozitīvi, ka tā ir pielāgojama gulta, jo ir cilvēki, kuriem vairāk patīk pusguļus pozīcija un ir tādi, kam patīk, ka zem ceļgaliem ir valnītis. Gultas lietderīgums ir tajā, ka tā nodrošina to, ka nav spiediena uz tām ķermeņa struktūrām, kur spiediens neprasītos.
ErgoSportive™ miega sistēmā ietilpst arī masāžas funkcija. Esot no futbola vides, cik lietderīga ir šāda vibrējoša funkcija kājām?
Ja runājam par kāju vibrāciju un masēšanu, tāda funkcija var noderēt ne vien futbolistam, bet visiem, jo par kāju veselību vajadzētu uztraukties ne tikai savā izvēlētajā sporta veidā, kur noslogo kājas par 100%, bet arī ikdienas cilvēkam, jo mēs visi vertikalizējamies – ejot, stāvot kājās. Ne tāpat vien fizioloģiski kāju ikru muskulatūru dēvē par otro sirdi. Cilvēkam ejot, ikru muskulatūra kā sūknis, kā pumpis, kas mēģina dabūt asinis pret gravitāciju uz dzinēju.
Tieši ErgoSportive™ masējošā funkcija ir vērtīga, jo tā ir iespēja pēc slodzēm atbrīvot muskulatūru. Tas saskan ar to, ko saku saviem sportistiem un pacientiem – jebkurai muskulatūrai jābūt gan pietiekoši spēcīgai, gan pietiekoši elastīgai. Pirmkārt, tā ir traumu profilakse, lai kā šis vārds man nepatīk. Otrkārt, tas ir arī faktors veselības veicināšanai – jo brīvāk cirkulē bioloģiskie šķidrumi, jo ķermenis būs pateicīgāks. Saspringtā muskulī cirkulācija ir diezgan ierobežota, tajā pašā laikā cirkulācijai jābūt brīvai, tāpēc vibrējošā funkcija ir plusiņš.
Vai ir kāds mīļākais citāts, pēc kura sanāk vadīties dzīvē?
Mans citāts veidojas atkarībā no periodiem dzīvē. Vairākus gadus galvā grozījās lozungs Izbaudi dienu. Tas bija saistīts ar biežu ceļošanu un būšanu prom no mājām, un tobrīd tas bija motivējošs salikums, kuru papildināju ar ideju: izbaudi dienu neatkarīgi, kur tu atrodies. Citos periodos man patika Go Hard Or Go Home, respektīvi, vai nu tu atdod sevi visu vai nesāc darīt nemaz. Nesenākais vadmotīvs ir sekojošs, kura galvenā doma ir tāda: ja kaut kas ir noticis, visticamāk tam ir vienkārši bijis jānotiek. Attiecīgi, ja nevari to mainīt, nav jēga tērēt resursu un dedzināt sevi, lai pārdzīvotu par no manis neatkarīgām lietām. Tajā pašā laikā, ja redzi, ka kaut kas notiek un tiešā veidā vari to ietekmēt uz pozitīvu iznākumu, mans pienākums ir iet un vienkārši darīt. Tas paver vēl vienu apakštēmu, ka ļoti daudzi cilvēki neiedziļinās par to, uz kurieni viņi iet – kāds ir viņu galvenais mērķis, kāds ir galvenais fokuss. Daudzi ļoti ātri iet kaut kur, lai vienkārši kaut kur nonāktu. Pirmkārt, viņi ceļā neizbauda procesu. Otrkārt, viņiem nav pacietības, lai kvalitatīvi līdz kaut kam nonāktu. Šie cilvēki kaut kur mistiski steidzas. “Uz kurieni steidzies? Es nezinu. Visi skrien, es arī skriešu.” Varbūt apstājies un padomā, uz kurieni dodies. Iespējams, nonāksi kvalitatīvāk, ja izdarīsi lēnāk – ne velti daudzi autori ir uzsvēruši, ka lēnprātība nav tā sliktākā cilvēka īpašība.
Par fokusa saglabāšanu ir ļoti trāpīgs video, kas atspoguļo šo pieeju. Bērnu hokeja vārtos stāv suns, kas fokusēti gaida. Cilvēks ar hokeja nūju met dažādu krāsu bumbiņas vārtos līdz brīdim, kamēr met melno ripu un suns noķer tieši to. Starp 20 bumbiņām suns sagaidīja 17. vai 19., kas ir tā bumbiņa, ko viņš gaidīja. Tas saliek visu pa vietām, ka nav vērts investēt savu laiku, veselību un vēl vairāk līdzekļus, tajā, lai kaut kur skrietu un būtu. Ja esi izdomājis kaut ko vienu darīt, izdomā līdz galam, vai tas būtu tava laika un tava resursa vērts. Ja jā, tad dari ar visiem 100%. Ja nē, tad varbūt nemaz nesāc, jo esi paredzēts kam citam – ej un meklē kaut ko citu. Pārējās bumbiņas tikai novērš uzmanību. Ja tev nav tas fokusā, tad iesāksi darīt un pēkšņi uzmanību aizvilks kas cits, mazāk svarīgs. To ļoti daudzi nemāk – vai nav iemācījušies vai nav līdz tam nonākuši, ka – re, kur ir mērķis un uz to ejam!
