Kāds ir orientēšanās sporta aizsākums un pašreizējā kustība Latvijā?
Aizsākums ir sens, pirmskara gados – 1935. un 1936. gadā. Toreizējā presē bija raksts – “Skrējiens nezināmajā virzienā” – man tas likās interesanti, jo tātad var nomaldīties, bet orientieristam vienmēr jāsaprot, kā sasniegt mērķi. Aktīvāk orientēšanās kustība attīstījās padomju laikā no 1957. gada. 1969. gadā aizsākās “Magnēta” tautas mači, ko ar lielu entuziasmu izveidoja Arno Līcis, apvienojot dažādas sacensības. Sākumā “Magnēts” nebija tik apjomīgs, bet tagad esam online visu cauru gadu, kā arī vasarās klātienē trīs reizes nedēļā – otrdien, trešdien, ceturtdien pēcpusdienās, lai sestdienas un svētdienas būtu brīvas. Ziemā, rudenī un agrā pavasarī pasākumi notiek sestdienās un svētdienās, jo ārā pēcpusdienās ir pārāk tumšs. Turklāt sacensības nav tikai Rīgā vai Pierīgā, tās notiek vēl 22 vietās Latvijā. Lielākie centri ir Cēsis, Sigulda, Ogre, Madona, Smiltene, Jelgava, Valmiera, Tukums, Saldus, Daugavpils, Rēzekne, Jēkabpils – ir daudz vietu, kur rīko šādus tautas mačus, lai cilvēki izkustētos, socializētos. Kontingents pārsvarā ir garīga darba darītāji. “Magnētā” Covid laikā īpaši daudz piedalījās dakteri, jo tas trakais darbs, kas viņiem bija, prasīja atslēgties un dabā to var ļoti labi.
Kopumā iespējas nodarboties ar orientēšanos ir plašas caur dažādiem veidiem – interesantas ir stafetes, tāpat ir rogainings, kur vienam jābūt zinošam un pārējie var skriet līdzi. Rogainingu pārzinu labi, jo kādreiz, viens no pirmajiem, to ieviesu Latvijā. Viens no populārākajiem ir Jūrmalas rogainings, kur rudenī, šīs pilsētas klusajā sezonā, pulcējas krietns skaits rogaineru. Protams, ir arī klasiskā orientēšanās, telpu orientēšanās. Veidu ir daudz.
Ar ko orientēšanās atšķiras no citiem sporta veidiem un kas veicina tā unikalitāti?
Acīmredzot nepieciešamība un vēlme būt dabā! Visvairāk “Magnētā” piesaistām, šķiet, pilsētas cilvēkus. Jāņem vērā, ka Latvijas daba ir vienreizēji skaista. Tā ir mūsu valsts vislielākā vērtība!
Vide un konstrukcija ir tāda, ka “Magnēts” ir domāts absolūti visiem, sākot ar pavisam maziem dalībniekiem – ir bērnudārza distance ar auklīti, kas ar viņiem darbojas, ir bērnu skoliņa no četriem gadiem. Iespēja startēt ir arī 90+ vecuma grupā. Gan meistarīgajiem, gan iesācējiem, gan dažādiem vecumiem – tas mūs raksturo. Ja citos sporta veidos ir aktīvs periods un vienā brīdī tas strauji beidzas, tad šeit atradīsi sev iespēju nodarboties ar orientēšanos vienmēr.
Tā tas ir visā pasaulē, neesam Latvijā unikāli ar orientēšanās sportu. Esmu treneris un ar saviem audzēkņiem dodamies uz dažādām sacensībām, kur iespējas ir ļoti plašas. Orientēšanās sacensības var notikt arī ar slēpēm – tas vairāk attiecas uz Skandināviju, kur izplatītāks ir biatlons, slēpošana. Ir arī veloorientēšanās, kas ir gana populāra Eiropā, Austrālijā, ASV. Ir iespējas dažādi darboties, bet sportiskākais moments ir tieši individuālo un stafešu skrējieniem gan mežā, gan pilsētvidē; tāpat sprinti – tieši tā arī notiek pasaules čempionāti un pasaules kausi.
Kā trenējas orientēšanās sportam?
Visa pamatā ir vieglatlētika – kā jau daudzos sporta veidos. Man kā trenerim divreiz nedēļā nodarbības ir mežā, tāpat divreiz mēs tiekamies Sporta manēžā vai stadionā. Treniņu uzdevumi tradicionāli – ir barjeras, lēcieni, spēka vingrinājumi, staipīšanās. Aktīvākajiem un tiem, kuri startē Latvijas izlašu līmenī, ir papildu treniņi un treniņnometnes. Kā jebkurā sporta veidā, kad kaut ko gribi sasniegt, ir krietni vien jāieguldās. Labākie orientieristi skrien piecus vai desmit kilometrus, pasaules līmenī, ja raugāmies no vieglatlētikas skatupunkta, tad esam vidus distanču, gargabalnieku novirziens.
Orientēšanos veido taktika – kad redzi karti ar distanci un zini, ko ar to darīt. Tad seko tehnika t.i. jāprot arī plānoto izpildīt. Tādēļ tiek slīpēta fiziskā forma, kā arī taktiskās, tehniskās un garīgās prasmes. Atsevišķas detaļas slīpē gadiem, līdz var sasniegt visaugstāko līmeni. Tas ir apvidus kross, kur trajektoriju izvēlies pats, un vēl jāsaprot, kas ar tevi notiek – jo īpaši svarīgi tas ir garajās distancēs, ne tikai vidējās un sprintā. Jārēķinās, ka ir dažāda vide: gan skrienot kalnā, gan lejup no kalna, apvidus var būt gan šķēršļots, gan viegli skrienams. Ir jāsaprot, kā jāskrien pa kalnainu apvidu un vienlaikus tas jādara vieglatlēta ātrumā.
Augstākajā līmenī rezultātu ietekmē katrs sīkums. Tā pat kā bobslejā – pilots iepriekš izbrauc trasi domās. Arī orientēšanās sportā pirms starta jāvizualizē savu rīcību distancē. Visaugstākajā līmenī jānoslīpē katru detaļu!
Kāda ir vide orientēšanās sportā?
Sportiskākie “Magnēta” piekritēji to izmanto kā kārtējā treniņa iespēju, daļa ir tādi, kuri izbauda sportošanu grupiņās, bet ir daļa, kas saprot, ka par savu veselību jārūpējas īpaši! Visbiežāk pie šādas atskārsmes mēdz nonākt vīri vecumā 30+. Vide jau pateicīga kustībai: pārsvarā mīksta sūniņa, lai nejustu vājās muguras un ceļus. Ja par sievietēm, tad pārsvarā sāk piedalīties tajā dzīves brīdī, kad bērni ir paaugušies, lai gan ir arī reizes, kad atbrauc ar ratiņiem. “Magnētā” ir savi labumi kā svaigs gaiss, pieejams bērnudārzs ar auklīti un rotaļlietām, ir skoliņas distance, kur trenerīte iziet ar bērniem – līdzīgi kā to dara pieaugušie, tikai daudz mierīgāk. Arī māmiņas var doties līdzi trasē ar bērniem vai pašas veikt distanci, kamēr atvases veic savu distancīti.
Ja kādam no interesentiem rodas vēlme sportot nopietnāk, tad iespējams pieteikties klubā un apmeklēt kluba treniņus, kā arī doties uz sacensībām Latvijā vai ārzemēs.
Vecāka gadagājuma cilvēkiem “Magnēts” sniedz arī socializēšanās iespējas, var tikties un aprunāties ar citiem. Zinu arī, ka “Magnētā” tiek kārtotas darba tikšanās un lietišķas sarunas. Tā ir vide, kurā ir ko darīt. “Magnētā” var sportot kopā un tas iedrošina. Ja kādam ir veselības problēmas vai bailes pazust mežā, skriešana kopā ir atļauta!
Lai izietu no mājas un darbotos individuāli, jābūt lielai motivācijai, bet kompānijā sportot ir vieglāk. Katrs kontrolpunkts ir mazs mērķītis, kurš jāsasniedz. Tam jāizstrādā stratēģija un, galvenais, tas ir jāizdara. Tas attīsta stratēģisko domāšanu un novērš uzmanību no fiziskās darbības. Pēc veiktās distances ir ko pārrunāt gan ar draugiem, gan ar tikko sastaptiem orientēšanas kolēģiem. Komunikācijas iespējas ir ļoti plašas un tas palīdz šo vidi uzturēt patīkamā līmenī.
Cik cilvēku Latvijā nodarbojas ar orientēšanās sportu?
“Magnētā” piedalās ap trīs tūkstošiem cilvēku sezonā, daudzi arī atgriežas tikai tagad, jo pirms Covid dalībnieku bija vairāk. Covid samazināja orientieristu skaitu uz pusi, kā tas notika daudzos sporta veidos. Liekas, ka to nemaz tā nejūt, jo dalībnieku pulks ir diezgan kupls, bet nav tik daudz, kā bija pirms pandēmijas. Kā iepriekš minēju par Covid, fiziskā veselība daudziem pasliktinājās, jo pārāk daudz laika pavadījām sēžot mājās pie datoriem, un psiholoģiski šis laiks bija trieciens īpaši jauniešiem, ko savā darbā izjūtu kā treneris. Saprotu valsts līderus, kuri pieņēma lēmumus, lai mazinātu pandēmijas izplatīšanos, bet…
Orientēšanās pieprasa. Kā cilvēki orientēšanās vidē attiecas pret veselīguma ievērošanu?
Ir tādi, kas gatavojas un tādi, kas speciāli negatavojas. Motivācija katram sava. Man kā trenerim ir uzskats – pēc darba jābūt atpūtai. Ja tu kaut ko esi ko darījis, sevi ir jāatjauno. Tas, par ko es cīnos ar jauniešiem, un arī citiem treneriem tas ir aktuāli – atjaunošanās process uzreiz pēc slodzes treniņā. Pēc iesildīšanās, kad ir kārtīgi pastrādāts, nedrīkst aizmirst par organisma atjaunošanos, lai nenodarītu pāri veselībai. Otra atjaunošanās iespēja ir speciālie treniņi, kas pēc lielākas slodzes palīdz ķermeni atkal dabūt darba pozīcijā – atjaunojušos un spējīgu strādāt. Trešā lieta, kad visvairāk atjaunojamies, ir kvalitatīvs miegs un tas zināmā mērā saistīts ar mūsu sadarbību ar “TEMPUR Latvija”. Miegs ir pats galvenais no atjaunošanās procesiem, kam veltām lielāko laiku ikdienā. Ja esi kārtīgi izgulējies, vari atjaunoties gan fiziski, gan garīgi. Arī par šo cīnos ar jauniešiem, ka mazāk laika jāvelta ekrāniem un jāpadomā par atpūtu, lai nākamajā dienā ir spēks trenēties un arī garīgi strādāt. Tikmēr, ja neesi atpūties, tad ne fiziski, ne garīgi pilnvērtīgi nepastrādāsi! Tam ir milzīga nozīme.
Tomēr cilvēki nereti taupa uz miega rēķina…
Reizēm cilvēki nenovērtē miega nepieciešamību, tu būsi produktīvāks, ja būsi kārtīgi izgulējies. Ar to saistītais: laika vienība, miega vide, kas sastāv no temperatūras, apgaismojuma, no tā, uz kā tu guli un kāds ir spilvens. Tad, kad Uldis no “TEMPUR Latvija” izstāstīja ar ko “TEMPUR” matrači atšķiras no citiem matračiem – teicu, ka savējos nomainīšu. Pat esmu iegādājis speciālos klubkrēslus, ir forši! Tā ir atšķirība un tā ļauj justies relaksēti. Tas ir svarīgi, jo, neskatoties uz to, ka esmu astotajā gadu desmitā, man ir daudz darba un ritms ir tikpat dulls kā pirms 30 vai 40 gadiem. Lai to visu izdarītu, nenoliedzami ritmam ir jābūt tādam, kurā paredzēts arī atjaunošanās process. Bez kvalitatīva miega nevar iztikt.
Katram kā minimums naktī vajag četrus ciklus, kas kopā veido vismaz piecas sešas stundas. Jauniešiem tas reizēm ir nepieciešams dubultā, tāpat arī nopietniem sportistiem. Katram citādāk, bet miegs ir nepieciešams gan pie fiziskas, gan arī garīgas slodzes. Ja kārtīgi strādā ar prātu, atpūtai ir jābūt līdzvērtīgai, jo tad prāts būs asāks, ātrāks un spējīgāks. Mūsu sportā vajag abus divus – gan fizisku spēku, gan skaidru prātu. Ir skaidrs, ka bez laba miega nekāda strādāšana un sportošana nebūs.
Vai talantīgākie orientieristi ievēro miega ritmu?
Jā, mūsu līdz šim vienīgais pasaules čempions Edgars Bertuks ļoti seko līdzi miegam un ēšanas paradumiem. Tas pats ar citiem audzēkņiem, kuri ir tuvu pasaules līmenim. Turklāt kopīgais ir tas, ka šie cilvēki ir talantīgi arī citās jomās. Nereti viņiem ir jautājums – vai aktīvi nodarboties ar sportu vai izmantot dzīvē dotās iespējas. Daudzi ir sakārtojuši savu dzīvi, par ko ir prieks. Aktīvā sporta karjera nav nemaz tik gara. Desmit gadus jāgatavojas, un tikai pēc tam sāk parādīties rezultāti. Sākumā varbūt ar talantu vari būt labāks par citiem, bet, kad līmeņi sāk izlīdzināties, pamatā ir darbs un rezultāts ir atkarīgs arī no tā, cik labi izgulies un sakārto savu miega ritmu. Tāpēc atkārtošu šīs trīs veida atjaunošanās iespējas: uzreiz pēc treniņa, atjaunošanās treniņi un pats galvenais – kvalitatīvs miegs! Vai mums jābūt absolūtiem teicamniekiem attiecībā uz miegu? Nē, bet mums jābūt trenētam prātam, lai tas būtu ass, ilgstoši līdz pašai dzīves nogalei, arī vecumā, jo bez tā nevaram. Atjaunošanās procesam un atslodzei ir tāda pati nozīme kā slodzei. Aktīvi darbojies un aktīvi atpūties, lai spētu strādāt.
Vai ir kādi piemēri no paša no dzīves ar miega režīmu?
Praksē ir tā, ka pats esmu sastrādājis blēņas. Puika būdams, kaut kur izlasīju, ka ir cilvēki, kas guļ tikai dažas stundas. Izdomāju, ka arī man diennaktī mierīgi “pietiek” ar pusotru, divām gulētām stundām. Protams, tāds eksperiments beidzās, secinot, ka tās ir galīgas muļķības. Bet parasti jau ko mainām tikai pēc tam, kad kļūdas jau pieļautas, neņemam vērā, ka blakus kāds jau kaut ko dara nepareizi. Ļoti reti to tā uzreiz saprotam. Uz miegu pats esmu iekritis.
Man kādreiz ļoti patika rasēt un vēl joprojām vizuāli redzu konstrukcijas – orientieristi ir vizuālisti un jūt, redz konstrukciju. Studiju gados daudziem palīdzēju rasēšanā ar kursa darbiem un diplomdarbiem. Piektajā dienā, kad jau bija jānodod diplomdarbi, tehniski noformējot rasējumu, migu ciet un ar tušu sāku zīmēt greizas līnijas (tagad viss ir ar datoru, bet tas bija vecajos laikos…). Pamostoties atkal koncentrējos un ar žileti bija jāgriež nost viss sabojātais. Piecas dienas pēc kārtas gulēju tikai pa stundai, bet pēc tam bija tā, ka, ejot pa ielu, migu ciet. Kad atslēdzos un pēc tam pamodos, nesapratu – ir diena vai vakars?! Tas nebija gudri, jo atjaunošanās, lai atgrieztos normālā ritmā pēc šāda eksperimenta, prasīja vēl kādas četras dienas, biju pilnīgi izslēgts un nevarēju pastrādāt. Ļoti nepareizs eksperiments.
Vai ir pozitīvie piemēri, kad izdevies ievērot miega ritmu un tas nesis rezultātu?
Pirms mačiem noteikti ir jāizguļas – tas ir skaidrs. Kad jābrauc lielāki attālumi un neesi mājās, ne vienmēr esi komfortablos apstākļos. Protams, neiztikt bez pirms maču uztraukuma. Ir jāiemācās atslēgties, tie, kas grib būt labākie, tiem ir īpaši jāapgūst – autogēnie treniņi (tos tagad sauc vēl mūsdienīgākos vārdos), lai spētu atslābināties un atpūsties.
Protams, neesam nekādi jogi, kas noguļas uz dēlīša un guļ kā Dieva ausī. Ir svarīgi, kur un kā tu guli. Agrāk visādi ir bijis, gulējām atsperu gultās, kas spiedās ribās – par normālu miegu nevarējām pat sapņot. Pašreiz sekojam līdzi, kur komanda gulēs un kā izskatās guļvieta. Tam visam ir milzu nozīme – jo augstākus rezultātu vēlies, jo katram sīkumam vairāk jāpievērš uzmanība. Latvijas izlases dalībniekiem organizējam labāku vidi un miega apstākļus – gaiss, apgaismojums, temperatūra un svarīgi ir tas, uz kā tu guli. Līdzīgi arī domāju par miega vidi mājās. Tā kā dzīvoju privātmājā, ir vieglāk noteikt temperatūru un veidot gaisa apmaiņu, kā arī izvēlēties to, uz kā guli. Ik pa laikam jau ir jāapmaina piederumi – spilveni ātrāk, matracītis vēlāk. Gluži kā ar visu citu. Mašīnu mainām? Mainām! Remontu taisām? Taisām! Tas pats arī miega lietām, cikliski notiek un ik pa laikam miega vides piederumi jāatjauno, lai miega ritms būtu vēl labāks.
Jo augstāk kāp, jo lielākā uzmanība niansēm. Vai tie paši principi attiecas ārpus sporta savu mērķu sasniegšanā (piemēram, labāka karjera, jēgpilni pavadīts laiks u.tml.)?
Tieši tas pats – tas ir jebkurā jomā. Sportiskais princips, lai sasniegtu ko vairāk, saglabājas. Es trenēju hobija dēļ un paralēli daru citas lietas, bet labāku dzīvi dzīvoju, pateicoties šim principam. Citādāk varbūt ir futbola vai hokeja treneriem Latvijā, kuri ikdienā var tikai trenēt. Gribētos pacelt šo tēmu valstiskā līmenī, lai Latvijā vairāk novērtētu skolotājus, trenerus un uzlabotu sporta vidi un sniegtās iespējas. Situāciju noteikti var mainīt, tik vajadzīga griba. Piemēram, ziemās dodamies trenēties uz Spāniju, bet pavasarī reizēm sanāk aizbraukt uz treniņnometnēm pie lietuviešiem Viļņā. Kaut Viļņa ir tepat netālu kaimiņos, tajā ir sakoptāka vide un par klasi augstāka infrastruktūra – uzbūvēti vairāk viaduktu, sakoptākas ielas un mājas, vairāk sporta ēku un laukumu… Ja nesaprotam, kas ienes naudiņu valstij un to nicinām, nevaram dabūt līdzsvaru starp biznesu un klerkiem, kuri tikai saka: man tā te rakstīts! Tā tas ir daudzās sfērās. Nečīkstu par situāciju, jo esmu bijis veiksmīgs savā dzīvē, bet vienmēr gribas labāk.
Orientēšanās, iespējams, ir viena no vidēm Latvijā, kas veicina pozitīvās pārmaiņas valstiskā līmenī.
Mēs savā burbulī iekļaujamies, esam diezgan sakārtotā, mērķtiecīgā, gudrā vidē. Šajā burbulī jūtamies neslikti, esam saprasti. Orientēšanās ir vide, kuru veido saprātīgais cilvēks. Tā ir viena no vērtīgākajām vidēm (vides ar saprātīgajiem cilvēkiem ir dažādas), uz kuru valstij vajadzētu balstīties. No tāda viedokļa tas ir pats jaukākais – būt daļai no orientēšanās sporta un “Magnēta”.
Kā magnētistus stimulē tradicionālā “Magnēta” izloze sadarbībā ar “Miega Nams” veikaliem un “TEMPUR Latvija”?
Mums ir ilga sadarbība – vairāk nekā desmit gadus. Nenoliedzami “TEMPUR” miega piederumu izloze iegājusies kā mūsu pasākuma sastāvdaļa, cilvēki “TEMPUR” vārdu atpazīst un interesējas. Ir arī tādi, kas atnāk un godīgi jautā – kā pats uz šo visu raugies? Uz savām mājām varu paraudzīties, ar savu piemēru varu padalīties, jo pats varu novērtēt, kādu labumu sniedz “TEMPUR”. Spēcīgākais vēstījums ir no mutes mutē un t.s. bezvadu telefoniem. Svarīgi ir aprunāties pa tiešo un apjautāties, vai der, kā patīk – tas strādā, nevis tās vizuāli pievilcīgās reklāmas. Reizēm kāds dalībnieks “Magnētā” atgriežas pēc pārtraukuma un uzreiz jūtas pazīstamā vidē – ā, te būs arī tā izloze! Tas attiecas uz “TEMPUR” klātbūtni, kura ievelk un saproti – tu esi atkal atpakaļ! Ilglaicības moments strādā. Ja ir tikai zibsnis, tad pēc gada tas jau ir noklusis. Ja par konkrēto lietu jau zini, esi iepazinies – tad jau var būt saturīga saruna. Manuprāt, tā ir pareizākā pieeja. Līdzīgi bija, kad izpelnījāmies atzinību par populārāko sporta veidu Latvijā, ko sasniedzām tīri ilglaicīga entuziasma dēļ.”TEMPUR” izloze palīdz veidot “Magnēta” ilglaicību, tā ir patīkama un stimulējoša tradīcija, kas kalpo kā gaidīts moments gada noslēgumā.
